pirmdiena, 2015. gada 2. februāris

Izeja no bezizejas

Nav nekāds jaunums, ka lielo pēdu īpašniekiem Latvijā nopirkt apavus ir vairāk nekā problemātiski. Nav pat runa, ka nav tas, ko sirds un kājas vēlas, bet par to, ka vispār nav ko nopirkt. Diemžēl vai par laimi, es esmu viena no viņiem: + izmēru apavi man par platu, bieži vien to izskats atsauc atmiņā pagājušās dekādes ziedu laikus un cena, protams, lido kosmosā.
Devos Crocs virzienā ar domu, ka kaut ko vismaz dabūšu, ka izvēlēšos melnus vai vismaz tumši zilus lāčojamos zābakus, bet nekā - pa visiem izstaigātajiem Crocšu veikaliem bija tikai vieni vienīgie. Laiks aiz loga nelutina, ziema ar pavasari jau pāris mēnešus turpina savu cīņu un bez zābīšiem neiztikt. Dajebkādiem bet zābīšiem. Kaut ko arī dabūju. Tā nu man tagad ir bārbijkrāsas crocši.. Happy me!
Rozā zābīšiem pieskaņoju rozā šalli, rozā cepuri un atstarotāju arī - ka reiz bārbija, tad bārbija! Kā tur bija? Galvenais, lai kājas būtu siltumā?! Tāds lūk, mans atstarotājs izskatās:

Pēdējā laikā nereti gadās, ka visu, kas ir man, sev vēlas arī jaunā paaudze. Vai vismaz kaut ko ļoti līdzīgu. Un nav jau arī žēl! Lai tiek mazākai bārbijai mazāks atstarotājs.
Lai Jums silti!